ATĒNAS, Grieķija (AP) — miris Grieķijas bijušais un pēdējais imperators Konstantīns, kurš bija olimpisko spēļu zelta medaļas ieguvējs, pirms gadu desmitiem pavadīja trimdā pēc tam, kad 60. gados bija iesaistīts savas valsts vētrainajā politikā kā karalis, ir miris. Viņam ir 82 gadi.
Atēnu privātās Hygeia slimnīcas ārsti ziņu aģentūrai The Associated Press apstiprināja, ka Konstantīns nomira otrdienas vēlu pēc ārstēšanas intensīvās terapijas nodaļā, taču oficiāls paziņojums tika gaidīts.
Kad viņš 1964. gadā 23 gadu vecumā kāpa tronī kā Konstantīns II, jaunais karalis, kurš jau bija izcīnījis olimpisko zelta medaļu burāšanā, ieguva lielu slavu. Nākamajā gadā viņš izšķērdēja lielu daļu šī atbalsta, aktīvi iesaistoties manevros, lai gāztu premjerministra Žorža Papandreu ievēlēto centrālās savienības valdību.
Daudzu likumdevēju atkāpšanās no valdošās partijas, kas Grieķijā joprojām plaši pazīstama kā “defection”, izjauca konstitucionālo kārtību un izraisīja militāru apvērsumu 1967. gadā. Galu galā Konstantīns bija spiests nonākt konfliktā ar militārajiem valdniekiem.
Diktatūra monarhiju atcēla 1973. gadā, savukārt referendums pēc demokrātijas atjaunošanas 1974. gadā sagrāva cerības, ka Konstantīns atkal valdīs.
Nākamajās desmitgadēs viņš tika samazināts līdz ātriem braucieniem uz Grieķiju, katru reizi, kad izraisīja politisku un plašsaziņas līdzekļu vētru, un sausajos gados viņš varēja apmesties atpakaļ savā dzimtenē. Ar minimālu tiekšanos pēc monarhijas Grieķijā Konstantīns kļuva par samērā pretrunīgu personību.
Konstantīns dzimis Atēnās 1940. gada 2. jūnijā prinča Pola, karaļa Džordža II jaunākā brāļa un troņmantnieka, un Hannoveres princeses Frederikas ģimenē. Viņa vecākā māsa Sofija bija bijušā Spānijas karaļa Huana Karlosa I sieva. Grieķu izcelsmes princis Filips, nelaiķis Edinburgas hercogs un nelaiķa karalienes Elizabetes II vīrs, ir tēvocis.
Ģimene, kas pārvalda Grieķiju kopš 1863. gada, izņemot 12 gadu republikas pārtraukumu no 1922. gada līdz 1935. gadam, ir Dānijas prinča Kristiāna, vēlākā Dānijas Kristiāna IX, no Dānijas-Holšteinas-Sanderburgas-Kluksburgas atzara. Valdošā ģimene.
Pirms Konstantīna pirmās dzimšanas dienas Vācijas iebrukuma Otrā pasaules kara laikā karaliskā ģimene bija spiesta bēgt no Grieķijas, pārceļoties uz Ēģipti, Aleksandriju Dienvidāfrikā un atpakaļ uz Aleksandriju. Karalis Džordžs II atgriezās Grieķijā 1946. gadā pēc pretrunīgi vērtēta referenduma, bet dažus mēnešus vēlāk nomira, atstājot Konstantīnu par karaļa Pāvila I pēcteci.
Konstantīns ieguva izglītību internātskolā, pēc tam apmeklēja trīs militārās akadēmijas un Atēnu Juridiskās skolas nodarbības, gatavojoties savai turpmākajai lomai. Viņš arī piedalās dažādos sporta veidos, tostarp burāšanā un karatē, un nēsā melnu jostu.
1960. gadā 20 gadu vecumā viņš kopā ar diviem citiem grieķu burātājiem Romas olimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta medaļu pūķu klasē – tagad nav olimpiskās klases. Vēl būdams princis, Konstantīns tika ievēlēts par Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekli un 1974. gadā kļuva par goda mūža locekli.
Karalis Pāvils I nomira no vēža 1964. gada 6. martā, un Konstantīns kļuva par viņa vietā, dažas nedēļas pēc tam, kad Centra savienības partija uzvarēja konservatīvos ar 53% balsu.
Premjerministram Džordžam Papandreu un Konstantīnam sākotnēji bija ļoti tuvas attiecības, taču drīz vien tās sašķobīja Konstantīna uzstājība, ka bruņoto spēku kontrole ir karaļa prerogatīva.
Tā kā daudzas amatpersonas spēlējās ar diktatūras ideju un uzskatīja, ka konservatīvā valdība ir maiga pret komunismu, Papandreu vēlējās kontrolēt Aizsardzības ministriju, galu galā pieprasot, lai viņu ieceļ par aizsardzības ministru. Pēc asās sarakstes ar Konstantīnu Papandreu atkāpās no amata 1965. gada jūlijā.
Konstantīna uzstājība iecelt valdību, kuras sastāvā būtu centristiskās partijas pārbēdzēji, kas trešajā mēģinājumā ieguva nelielu parlamenta vairākumu, netika atzinīgi novērtēta. Daudzi uzskatīja, ka ar viņu manipulē viņa viltīgā māte, karaliene Frederika.
“Cilvēki tevi negrib, paņemiet savu māti!” 1965. gada vasarā protesti pārauga mītošā saucienā, kas satricināja Grieķiju.
Galu galā Konstantīns noslēdza sava veida pamieru ar Papandreu un ar viņa piekrišanu iecēla tehnokrātu valdību un vēlāk konservatīvu vadītu valdību, lai 1967. gada maijā rīkotu vēlēšanas.
Taču, tā kā aptaujas bija ļoti labvēlīgas Centrālajai savienībai un Papandreu kreisajam dēlam Andreasam pieauga popularitāte, Konstantīns un viņa galminieki baidījās no represijām un ar augstu amatpersonu palīdzību gatavojās apvērsumam.
Taču grupa zemāka ranga virsnieku pulkvežu vadībā sagatavoja savu apvērsumu, ar kurmja starpniecību paziņoja par Konstantīna plāniem un 1967. gada 21. aprīlī pasludināja diktatūru.
Konstantīns bija pārsteigts, un viņa jūtas pret jaunajiem valdniekiem bija skaidri redzamas jaunās valdības oficiālajā fotogrāfijā. Viņš izlikās, ka viņus pavada, gatavojot pretsižetu ar Grieķijas ziemeļos esošā karaspēka un viņam lojālas flotes palīdzību.
1967. gada 13. decembrī Konstantīns un viņa ģimene lidoja uz ziemeļu pilsētu Kavalu ar nolūku doties gājienā uz Salonikiem un izveidot tur valdību. Slikti pārvaldītais un iefiltrētais pretgabals sabruka, un Konstantīns nākamajā dienā bija spiests bēgt uz Romu. Viņš neatgriezīsies kā valdošais karalis.
Militārā hunta iecēla reģentu un likvidēja monarhiju 1973. gada 1. jūnijā pēc tam, kad 1973. gada maijā tika izjaukts flotes pretplāns. Plaši apspriestais jūlijā notikušais referendums apstiprināja šo lēmumu.
Kad diktatūra sabruka 1974. gada jūlijā, Konstantīns ļoti vēlējās atgriezties Grieķijā, taču vecākais valstsvīrs Konstantīns Karamanliss, kurš vadīja trimdas civilo valdību, viņam ieteica to nedarīt. Karamanliss, kurš vadīja valdību no 1955. līdz 1963. gadam, bija konservatīvs, taču konfliktēja ar tiesu par pārmērīgu iejaukšanos politikā.
Pēc uzvaras novembra vēlēšanās Karamanlis 1974. gadā izsludināja referendumu par monarhiju. Konstantīnam valstī nebija atļauts rīkot kampaņu, taču rezultāts bija nepārprotams un plaši pieņemts: par Republiku nobalsoja 69,2%.
Drīz pēc tam Karamanlis teica, ka tauta ir atbrīvojusies no vēža. Nākamajā dienā pēc referenduma Konstantīns sacīja: “Nacionālajai vienotībai ir jābūt prioritātei…Es no visas sirds ceru, ka notikumi attaisnos vakardienas referenduma rezultātu.”
Līdz savām pēdējām dienām Konstantīns pieņēma, ka Grieķija tagad ir republika, un turpināja veidot Grieķijas karali un viņa bērnus par prinčiem un princesēm, lai gan Grieķija vairs neatzina aristokrātijas titulus.
Lielāko daļu trimdā pavadīto gadu viņš dzīvoja Londonas priekšpilsētā Hempstedas dārzos un esot īpaši tuvs savam otrajam brālēnam Čārlzam, Velsas princim un tagadējam karalim Čārlzam III.
Konstantīnam bija nepieciešami 14 gadi, lai atgrieztos savā valstī, īsi, lai 1981. gadā apglabātu savu māti Frederiku, un kopš tā laika viņš ir palielinājis apmeklējumu skaitu un kopš 2010. gada tur ir devies uz mājām. Strīdi turpinājās: 1994. gadā toreizējā sociālistu valdība viņam atņēma pilsonību un konfiscēja to, kas bija palicis pāri no karaliskās ģimenes īpašumiem. Konstantīns iesūdzēja Eiropas Cilvēktiesību tiesu, un 2002. gadā viņam tika piešķirti 12 miljoni eiro, kas ir daļa no 500 miljoniem, ko viņš bija meklējis.
Viņa sieva, bijusī Dānijas princese Anne-Marie, karalienes Margrētes II jaunākā māsa; pieci bērni Aleksija, Pavloss, Nikolass, Teodora un Filiposs; un deviņi mazbērni. ___ Autors Dereks Katopuls Atēnās.
